Ir saradušās žagatas simtiem.
Apkarinājušās vizuļiem spilgtiem.
Par māksliniecēm sevi dēvē
Un gleznu krāsu uz rokām smērē.

Reizēm smieties gribās
Par gara nabadzību tādu,
Bet kurš man devis tiesības,
Ka es tā kādu lādu?

Katrs dzīvo kā māk
Un tik ar gadiem domāt sāk.

Dolče gabana, Luis Vuitons un Armani-
Tas visu pasaka par mani.
Grabuļi, vizuļi- žagatu mīluļi.
Krā, krā- man dvēsele jau sen mata galā.